Kāpēc ķermeņa pozīcija tramplīnlēkšanā izšķir vairāk nekā spēks

Atspēriens piesaista uzmanību — eksplozīvais atgrūdiens no galda, brīdis, kad visi skatītāji aiztur elpu. Taču metrus, kas atšķir labu lēcienu no uzvaru nesoša, galvenokārt izšķir pēc tam — tajās divās līdz piecās sekundēs, ko lēcējs pavada gaisā, ieņēmis specifisku, aerodinamiski precīzu pozīciju.

---

1. V-stila revolūcija

Līdz 1980. gadu vidum tramplīnlēcēji lidoja ar paralēli turētām slēpēm, kuru gali bija kopā — gadu desmitiem pieņemtā tehnika. Zviedru lēcējs Jans Boklēvs (Jan Boklöv) ieviesa radikāli atšķirīgu formu: slēpes ķermeņa priekšā tika izplestas V veidā. Tolaik tas izskatījās tik neierasti, ka daži tiesneši sākotnēji samazināja atzīmes par stilu — taču tas tik un tā uzvarēja, jo ļāva aizlidot tālāk. Mūsdienu V-stila tehnika ļauj lēcējiem pārsniegt tramplīna aprēķināto distanci par aptuveni 10 %, salīdzinot ar vecāko paralēlo slēpju tehniku , ko tā aizstāja. Dažu gadu laikā viss sporta veids bija pārgājis uz šo tehniku.

Šajā vēsturē ietvertā mācība ir visa raksta būtība: lēcējs ar V-stilu nebija obligāti spēcīgāks atspērienā. Ķermeņa un slēpju forma gaisā paveica darbu, ko vecā tehnika nespēja izmantot.

---

2. Ko gaiss patiesībā atalgo

Tramplīnlēcējs lidojumā aerodinamiski ir cēlējspēku radošs ķermenis — slēpes un rumpis ir veidoti tā, lai radītu cēlējspēku un pārvaldītu pretestību tieši tāpat kā spārns, tikai tas ir veidots no cilvēka, nevis fizelāžas. Publicētie aerodinamiskās optimizācijas pētījumi par slēpju lidojuma pozīciju atklāja, ka slēpes uzbrukuma leņķis ir dominējošais mainīgais, kas nosaka cēlējspēka un pretestības attiecību jebkurā nepieciešamajā cēlējspēka līmenī — vairāk nekā slēpes sānslīdes vai sānsveres leņķis, tiklīdz ir nepieciešams ievērojams cēlējspēka daudzums. Tajā pašā pētījumā neierobežots optimālais uzbrukuma leņķis maksimālai cēlējspēka un pretestības attiecībai bija aptuveni 10° , taču reāli nepieciešamais leņķis pieaug, palielinoties vajadzīgajam cēlējspēkam — no aptuveni 16° līdz gandrīz 28° visā cēlējspēka līmeņu diapazonā, ko pieprasa reāls lēciens.

Tas nav viens "pareizais leņķis", ko lēcējs saglabā visa lidojuma laikā. Tas ir mainīgs lielums, kas lēciena laikā mainās.

---

3. Kāpēc stratēģija mainās lidojuma vidū

Tas pats pētījums identificē specifisku, divu fāžu stratēģiju, ko elites tehnika jau atspoguļo: lidojuma sākumā prioritāte ir pretestības minimizēšana , lai saglabātu horizontālo ātrumu, kas iegūts atspērienā — pretestība lēciena sākumā tieši maksā distanci, jo tā samazina ātrumu, kas nosaka, cik tālu var sniegties visa trajektorija. Vēlāk lidojumā, kad lēcēja trajektorija liecas pret zemi, prioritāte mainās uz cēlējspēka maksimizēšanu — ķermeņa svara atbalstīšana un lidojuma laika pagarināšana šajā posmā ir svarīgāka nekā zemas pretestības saglabāšana, jo izliektā beigu fāze samazina to, cik lielu ietekmi pretestība tajā brīdī patiesībā atstāj.

Lēcējs, kurš visa lidojuma laikā saglabā vienu statisku formu, saskaņā ar šo loģiku jau neizmanto visu distances potenciālu. Uzvar tehnika, kas lēciena laikā maina formu — tieši tāpēc elites tehnika tiek trenēta un mērīta, nevis vienkārši izpildīta instinktīvi.

---

4. Kāpēc tas padara pozīciju trenējamu tādā veidā, kāds nav iespējams ar tīru spēku

Kāju spēkam atspērienā ir griesti, ko galvenokārt nosaka spēks un ieskrējiena tehnika — tā ir reāla prasme, taču ar ierobežotām iespējām gūt papildu priekšrocības, kad sportists ir sasniedzis elites līmeni. Turpretī lidojuma pozīcijas optimizācija ir nepārtraukti pilnveidojama aerodinamiska problēma: nelieli uzbrukuma leņķa pielāgojumi lidojuma laikā sekundi pa sekundei, no kuriem katram ir izmērāma ietekme uz cēlējspēka un pretestības attiecību. Tā ir tieši tāda prasme, kas atalgo izolētu, atkārtotu praksi ar atgriezenisko saiti reāllaikā — kas ir visa pamatā lidojuma pozīcijas trenēšanai tieši specializētā vēja tunelī, par ko rakstījām mūsu rakstā par stundu tunelī pret tūkstoš lēcieniem.

---

5. Ko tas nozīmē jūsu programmai

Pastāstiet mums, vai jūs veidojat risinājumu elites tehnikas pilnveidošanai vai plašākai sportistu attīstībai , un mēs palīdzēsim jums izprast, kas objektam ir nepieciešams, lai sniegtu sportistiem reāllaika atgriezenisko saiti par specifiskajiem aerodinamiskajiem mainīgajiem, kas patiesībā izšķir distanci.

---

Avoti un piezīmes

• V-stila vēsture un snieguma pieaugums (ieviesa Jans Boklēvs 1980. gadu vidū; mūsdienu V-stila tehnika ļauj lēcējiem pārsniegt aprēķināto tramplīna distanci par aptuveni 10 %, salīdzinot ar agrāko paralēlo slēpju tehniku): Wikipedia, "Ski jumping".
• Lidojuma fāzes aerodinamika (uzbrukuma leņķis kā dominējošais mainīgais, kas nosaka cēlējspēka un pretestības attiecību noteiktā cēlējspēka līmenī; neierobežots optimālais uzbrukuma leņķis tuvu 10° ar maksimālu cēlējspēka un pretestības attiecību; praktiski nepieciešamais uzbrukuma leņķis svārstās no aptuveni 16° līdz gandrīz 28° visos cēlējspēka līmeņos, ko pieprasa reāls lēciens; divu fāžu stratēģija — pretestības minimizēšana lidojuma sākumā, lai saglabātu horizontālo ātrumu, pretstatā cēlējspēka maksimizēšanai vēlāk lidojumā, kad trajektorija liecas pret piezemēšanos): Cao, L., Guo, Y., Li, X., Chen, L., Wang, X., Zhao, T., "Optimization of Ski Attitude for the In-Flight Aerodynamic Performance of Ski Jumping," Biology, 11(9), 1362, 2022.
• Saistītā lasāmviela: mūsu publicētais raksts par

Stunda tunelī pret tūkstoš lēcieniem

.